Kas notiek uzņēmēja galvā?

Entrepreneurial+CoachingIr sestdienas rīts.

Pamostos un beidzot ir laiks telefonā paskatīties, kas noticis vakar. Pats birojā nebiju, jo bija jāpiedalās klienta sasauktā projektā, kur darbinieki salaiduši dēlī un veselu dienu bija jānomierina klients un pašam jānodarbojas ar tām lietām kurā ir noalgoti 3 speciālisti birojā. Diena ievilkās līdz deviņiem vakarā un pārnākot mājās vien izdzēru vienu kokteili un aizgāju gulēt, jo spēka nebija nedz bērniem nedz sievai.

Nu lūk – telefonā redzu pāris epastus, ko piektdienas vakarā darbinieki ir sūtījuši – sak vajag jaunas mēbeles birojā, jo vecās vairs nav labas un nav radošas pietiekami. Kad būs?

Vēl e-pasts no cita klienta, ka izskatās, ka jālauž līgums un naudu nemaksās, jo tas dizains, ko iesniedza projektu vadītājs īsti nepatīk. Ir skaidrs, ka naudas nebūs nākošnedēļ.

Bāc, bet ir taču jau 7 datums un pirmdien algas jāizmaksā. Pēc nedēļas 15 datumā nodokļiem samaksas termiņš.

Ieskatās bankas kontā – tur 20 tūkstoši. Jā, jaunībā šī summa likās liela. Tagad ir skaidrs ar šo nepietiks, lai samaksātu visiem algas, nodokļus un vēl mēbeles nopirktu… pareizāk sakot ar šo nepietiks arī nodokļus samaksāt un vēl tas jaunais projekts ir problemātisks, līdz ar to nekādas naudas neienāks. Neizdosies man klientu pārliecināt par to samaksāt ņemot vērā viņa noskaņojumu. Arī piektdienas projekts, kuram bija jābūt pabeigtam jau pirms 2 nedēļām ievilksies uz vēl 2 nedēļām un nauda būs tikai labi ja ap 20 datumiem.

Ko darīt? Varētu jau tiem dažiem “speciālistiem” pateikt līdzīgi kā klients man – nepatīk man jūsu rezultāts, tādēļ algas nebūs. Gribētos redzēt viņu sejas. Nē, negribētos gan, jo tūlīt pat aizskries uz visām iestādēm, ka redz kur ļaunais es, kas apbižo parasto darba tautu. Ilgāk tā vairs nevar. Ja nesalabošu biznesa ieņēmumus un izdevumus, tad jāver tā bodīte ciet.

Vajag mazināt izdevumus. Vai palielināt ieņēmumus. Citu variantu nav.

Varētu pārdot X5, kuru mazlietotu iegādājos pirms 3 gadiem. Nav jau tā, ka vajadzēja, bet nu partneri sāka griezt degunus un prasīt vai ar biznesu viss ir kārtībā? Negribēja maksāt avansu par projektu un tamlīdzīgi. Vienvārdsakot – bija aizdomu pilni un tas traucēja iegūt jaunus projektus un uzticību. Nācās nopirkt. Izmaksā mēnesī apmēram 500 EUR. Jā, bet pārdodot auto patiešām izskatīsies, ka bizness iet pa pieskari… un tas ietaupījums fundamentāli nerisinās problēmu.

Vēl ir variants ietaupīt atlaižot pārīti no 15 strādājošajiem. Saņem uz rokas 1000 EUR katrs, tātad 2000 EUR + 1500 EUR nodokļi + telefons un citi izdevumi. Nu kopā kādi 4000 EUR mēnesī toč būs ekonomija. Gadā tie ir 48 000 EUR. Njā. Būtisks ietaupījums. Par tādu naudu jau var beidzot uzņēmumā ieguldīto naudu atgūt. Ja būtu jāsāk, tad droši vien ar tiem, kas čīkst, ka mēbeles nav iedvesmojošas… ietaupīšu arī uz jaunu mēbeļu iegādi. Vēl kādi 5 tūkstoši ekonomijas.

Ok. Ar izdevumu mazināšanu nu viss ir skaidrs. Noīsināšanu tos 2, kas visu dienu tāpat sēž internetā un, ja kādreiz vajadzēs papildus darba rokas, tad uz laiku paņemšu frīlancerus, lai aizpildītu robus lielākā projektā.

Velns, tikai atlaižot šos divus man būs jāizmaksā vēl neizmantotais atvaļinājums par 2 gadiem, jo tie abi pamanījās neiet atvaļinājumā, lai gan slaistījās pa biroju vasarā un tāpat gandrīz neko nedarīja, bet algu saņēma. Tas man būs kādi 5000 EUR + 4000 EUR  nodokļi. Lai atlaistu būs 9000 EUR 3 dienās jāizmaksā + vēl par šo nedēļu… nu koroče vajag 10 000 EUR bankā, lai šos 2 atlaistu samaksātu iepriekšējā mēneša algu, šī mēneša algu, jo man jau mēnesi iepriekš jābrīdina un to mēnesi viņi urbinās degunu un staigās pa darba intervijām un rakstīs dusmīgus komentārus internetā par to kāds es ļaunais, ka braucu ar džipu, bet šiem nemaksāju lielas algas un vēl pamanos atlaist.

Klientiem par pakalpojumiem esam noteikuši cenu 50 EUR stundā. Darbinieki par to baigi streso, jo sak tu saņem par manu darbu 50 EUR stundā, bet man sanāk…. 1000 / 160 = tikai 6.25 EUR.  Viņi jau neredz to, ka man vēl 4 EUR par viņiem nodoklis jāmaksā, vēl tik pat daudz jāmaksā arī pārdevējiem un grāmatvežiem un par biroja īri. Vēl viņi nesaprot, ka reāli pārdot var tikai labi ja 80 stundas mēnesī bet pārējās 80 stundas nodarbojas ar visādām mācībām, slimošanu, sapulcēm un citu figņu, par ko klients nemaksā. Un tad vēl ir klienti, kas nemaksā par sliktu darbu. Nevar jau klientam pārmest. Es pats arī nemaksātu piegādātājiem, ja būtu slikts serviss.

Tā no 50 EUR man pašam algai paliek vien 1 EUR un labi, ka man ir 15 cilvēki, tad pa kripatiņai varu arī sev normālu algu salasīt.

Varētu jau maksāt lielākas algas, bet cenu klientam 50 EUR pacelt nevaru, jo ir frīlanceri ar mikrouzņēmumiem, kas kapā par 20 EUR / stundā. Šiem nodoklis neliels, paši strādā no kafejnīcām vai mājās no guļamistabas. Darbu jau dara, labi, bet nu cenu tirgū spiež lejā. Paši nopelna arī normāli.

Njā. Laikam jāceļas un jāaizbrauc uz veikalu nopirkt birojam jaunas spuldzes, lai gaišāk. Varbūt palīdzēs ar “iedvesmu”.

Pag, nevaru neko šodien pirkt, jo ir sestdiena un, ja VID ieraudzīs čeku grāmatvedībā ar sestdienas datumu, bet oficiāli man šodien ir brīvdiena, tad uzliks sodu, jo pats sevi nelegāli nodarbinu. Labi, ka par domāšanu čeku neizsniedz, tad par šo rindiņu rakstīšanu sestdienā VID arī sodu uzliktu – kā nekā nodarbojos ar sava biznesa attīstīšanu brīvdienās = nelegālā nodarbinātība.

Nākamnedēļ mašīnai beidzas skate. Baigi aizņemta nedeļa. Varētu palūgt sievai, lai aizdzen uz skati. Bāc. Atkal nevar, jo papīros parādīsies sievas vārds, bet sieva man nav darbinieks uzņēmumā, bet izgāja skati = nelegāla nodarbinātība. Atkal sods no VID. Būs pašam jābrauc.

Jā. Vēl vajag kaut kur dabūt naudu, lai var izvilkt nākamos mēnešus. Būs jāiet uz banku nākamnedēļ. Tāpat vien jau naudu nedos, būs jāieķīlā kaut kas. Viss jau tā ir ieķīlāts, jo toreiz, lai uzsāktu biznesu, vajadzēja. Nu būs jārunā ar sievastēvu, lai izpalīdz. Lāga cilvēks un noteikti palīdzēs ar līdzekļiem un tad atdošu līdz gada beigām.

Pirmdienas rīts.

Viss ir sarunāts ar sievastēvu pa nedēļas nogali. Bijām bankā jau no paša rīta, sakārtojām papīrus, banka iedeva aizdevumu 30 000 EUR un bizness ir atkal drošībā uz kādu laiku. Šodien vēl dienas kārtībā paziņot 2 aktīvistiem par to ka mūsu sadarbība beigusies, sazvanīties ar lielajiem klientiem un sakārtot, lai projekti noslēdzas un saņemam naudu laikus.

Līdz ko ienāku pa durvīm birojā pienāk pie manis viens jaunais censonis, kas strādā pie mums apmēram pusgadu. Saka gribu aprunāties. Vēl piebilst – ko es šorīt tā kavējos. Ieejam konferenču telpā un tā vārds pa vārdam – 1000 EUR neesot gana, jo redz tur tajā citā uzņēmumā maksājot 2000 EUR par to pašu darbu un gribot šeit arī, citādi ies prom kā likts. Vēl vajagot darba mašīnu nopirkt jaunu, jo paša Golfs esot noplīsis un negrib braukt uz darbu ar sabiedrisko. Un vajag tādu vidējās klases. Gribot sarunāt ar mani Pasātu vai tamlīdzīgi.

Un zini ko es viņam?

Jā es arī ar tevi gribēju aprunāties. Par to e-pastu piektdien, par tām biroja mēbelēm. Zini es te tā padomāju, laikam tomēr man nāksies ļaut tev piepildīt savus sapņus tajā citā uzņēmumā, kas tev sola 2000 EUR un mašīnu. Nu nevari tu ar savu darbu ienest tik daudz naudas, lai es tev visu varētu iedot, ko tu vēlies, samaksātu nodokļus, nopirktu mēbeles, lai visiem viss ir labi…

Atruna: Nav iemesla satraukumam. Viss šajā rakstā ir izdomāts. Jebkura līdzība ar vietām, situācijām vai cilvēkiem ir tikai tavas iedomas. Šo un līdzīgus stāstus rakstu un publicēju meklējot idejas savai nākamajai grāmatai. 🙂

Laimīgā zeme

Pēdējā pusgada laikā mums, Latvijas iedzīvotājiem, ir tā fantastiskā iespēja izdzīvot pilnu spektru ar neredzamo spēku – sabiedriskā doma. Atcerieties 28. maija vakaru. Zatlers rezervē dažas minūtes tiešraides laiku TV. Līdz pat raidījumam nevienam nav ne jausmas par ko būs runa. Pati uzruna līdz pat gandrīz noslēgumam īsti nav skaidra – tad griezīs dakteris, vai nē. Un viņš nogrieza! Zatlers ierosināja atlaist Saeimu. Tajā dienā visa tauta bija pacilāta, gāja uz Prezidenta pili un sagaidīja viņu ar ovācijām, dāvināja ziedus. Visiem atgriezās cerība, cerība uz citādu, skaistāku, demokrātiskāku nākotni. Šodien tas posms beidzot ir noslēdzies un jaunā Saeima ir devusi zvērestu. Tas prasīja gandrīz 5 mēnešus, lai reāli stātos spēkā Zatlera iecere, kas bija pausta rīkojumā.

Jā, šodien ir tā diena, kad vajadzēja iestāties pirmajai dienai no jaunās ēras politikā – godīgākai, skaistākai, optimistiskākai. BET šodiena tāda nav. Šodien Zatlers pie Saeimas durvīm tika izsvilpts… Cilvēks, kas riskēja ar savu politisko un visticamākais arī profesionālo (nu vismaz Latvijas teritorijā) karjeru, lai dotu Latvijas tautai otru iespēju, šodien tika izsvilpts. Kā mēs tik tālu nonācām? Kas notika?

Cilvēki tic medijiem. Tāda sajūta, ka katrs medijs strādā kaut kādā savā interesē. NRA, Diena, pietiek.com, puaro.lv, LNT un pat LTV neizskatās pārāk objektīvs… nemaz nerunāsim par atsevišķu kategoriju krieviski rakstošo mediju… lasot tos šķiet, ka tā ir pavisam cita paralēlā pasaule… tāda kā Aizspogulija. Bet cilvēki turpina lasīt/skatīties/klausīties savu mīļāko mediju un ļaujās negatīvismam pārņemt savus prātus un ikdienu.

Cilvēki tic solījumiem, pat tādiem, kas nav realizējami. Šobrīd atskatoties uz politisko reklāmu plakātiem, skaļajiem solījumiem publiskajās debatēs, “stingrajām nostājām” un dažiem censoņiem no ostas pilsētas, šķiet, čiks vien pāri palicis. Ir saskaitītas MŪSU balsis, ir izdalīti MŪSU apmaksātie 100 saeimas krēsli… Bet kaut kā šodien neviens publsiki nerunā par to, vai kaut ko konsolidēs, kā nodrošinās reformas izglītības, veselības un citās jomās… dažās laivās airus vissmagāk cilāja vien daži centīgākie (V.Zatlers un E. Sprūdžs)… bet tagad, kad nu ir piestāts Laimīgajā zemē, tad 6 visnotaļ klusi pasažieri pirmie izlec krastā un pieprasa savu daļu no karaļvalsts. Vai šiem 6 cilvēkiem vēl kaut reizi uzticēsies vēlētāji? Iespējams, ja nākamreiz viņi piesolīs aizbraukt uz SuperLaimīgāku Zemi. Arī SC asā rektorika par to cik ļauni ir Vienotība un Co pēc vēlēšanām pabalēja un pat bija gatavi mesties strādāt kopā.

Prese vienmēr kritizēs, tā ir ļoti izdevīga pozīcija nelaimīgā sabiedrībā. Prese raksta to, ko cilvēkiem patīk lasīt. Ķengas ir tas, kas palīdz presei nostāties “cilvēku pusē”, nedomājot par šī paša cilvēka dzīvi rīt vai parīt… bet presei vajag raktīt to ko cilvēki GRIB lasīt, jo tas ir preses pamatbizness. Tā ir mantkārīga un apzināta pielīšana lasītājiem nesakot patiesību, nerēķinoties ar nākotnes perspektīvām un to, kas ir labi pašam cilvēkam.

Cilvēki ir nozombēti. Tie tic visam, ko viņiem stāsta pa spilgto TV kasti, tie tic visam, kas rakstīts melns uz balta un visam, ko raksta dažādos nezināmas izcelmses un finansējuma portālos. Daļa ziņu ir patiesa, daļa – nē. Milzīgajā informācijas plūsmā un sacencībā par sensāciju mēdiju starpā, neviens neaizdomājas, ka īstenībā nodara ļaunu pašai sabiedrībai, kurā arī paši žurnālisti ir dalībnieki. Arī žurnālistiem būs jādzīvo šajā jaunajā politikā, iekārtā un biznesa vidē. Kādēļ viņi īslaicīga labuma dēļ gatavi ziedot arī savu personīgo nākotni?

Šodien man gribas izslēgt TVun Radio, aizvērt portālus un izmest visas avīzes miskastē…. paslēpties klusā vietā un lasīt kādu romānu ar jau zināmām laimīgām beigām, bet tas būtu bezatbildīgi no manis kā no šīs valsts pilsoņa.

… bet kaut kas tomēr ir mainījies. Es tomēr tajā visā saskatu arī nedaudz pozitīvā. Šodien bija neticami redzēt SC deputātus staigājam ar sarkanbaltsarkanajām lentītēm… kas to būtu domājis? Vēl pirms pāris mēnešiem, es būtu gatavs derēt, ka tas nekad nenotiks. Šlesers, Šķēle un Lembergs ir nozuduši no TV ekrāniem. Nacionālā apvienība parakstījās zem “okupantu Latvijā nav” frāzes… bet vai tad tam visam nebija jābūt pašam par sevi saprotami? Vai bija vajadzīga “mini revolūcija”, lai SC saprastu, ka ir Latvijas pilsoņi, Oligarhi zaudētu savu oligarhu statusu (jā jā, oligarhs skaitās tas kam ir nauda, mēdīju un politiskā ietekme. Zaudējot politisko ietekmi, vīri zaudē arī savu oligarha statusu… teorētiski) un Nacionālā apvienība saprastu, ka ne tikai Latvieši ir šīs valsts pilntiesīgi iedzīvotāji.

(ne)vērtība?

Šķiet, kopš pirms pusgada izlasīju nelielu daļu grāmatai “Kapitāls” (Markss) mani nepamet pārdomas… lipīgas kā dadži… kas ir vērtība moderanajā pasaulē. Kas nosaka lietas vērtību… un kas vispār ir “lieta” virtuālajā pasaulē. Pēc Marksa teiktā lietas vērtība parasti izsakās ieguldītā darba apjomā (fiziskais darbs, uzņēmējspēja, kapitāls). Es to varētu pārfrāzēt – Racionālā pasaules uztverē “lietu” vērtībai būtu jābūt proporcionāli ieguldītajiem darbiem un materiāliem. Tas viss it kā būtu skaidrs ekonomiski… bet kas notiek ar cilvēki izdomātajām lietām un to, ka sabiedrība maksā reālu naudu par iedomātām vērtībām?

Iedomātās vērtības

Cilvēks, šķiet, ir instinktīvs un katrā savā lēmumā pilnīgi neapzināti rīkojas instinktīvi. Viena vai otra lēmuma pieņemšana ietekmē iespejas satikt kādu skaistu dāmu – pārošanās instinkts. (manuprāt šis instinkts īpaši spilgti izpaužas, kad vīrieši iegādājas automašīnu, izvēlas klubu uz kuru iet izklaidēties vai izvēli kā ģērbties.) Tāpat pašsaglabāšanās instinkts – līst kautiņā, vai tomēr izvairīties, bailes riskēt biznesā ar visu kas tev pieder utt. Izejot no šādas domāšanas ir diezgan neskaidrs kā cilvēku uzvedība modernajā pasaulē un it īpaši informācijas laimetā izmantojot sociālos tīklus tiek kropļota spēlējoties ar mūsu uzvedību izdomātā pasaulē.

Sociālie tīkli ir daļa no cilvēku pirmatnējās tieksme dzīvot baros, justies piederīgiem. Tādas sociālās sistēmas kā draugiem.lv un Facebook.com rada ilūziju, ka tu esi piederīgs virtuālam baram draugu… Šaušanas spēles īstenībā tik ļoti aizrauj, ka liek patiesi sajust savas vēles rīkoties tā, lai aizstāvētu savu virtuāljo tēlu no citiem virtuālajiem tēliem uztverto tos kā ienaidniekus.

Biznesmeņoi ir iemācījušies virtuālajā pasualē radīt pilnīgi izdomātu vidi, kurā mēs aizvien vairāk un vairāk tiekam ierauti. Uztverto tur radītās “lietas” kā noderīgas un pat “vērtīgas”, jo mēs takš par to maksājam naudu – par tava profila apskatīšanas statistiku, par supertraktora iegādi “Fermā” vai par VIP statusu kādā iepazīšanās portālā. Kurā brīdī mēs iemainījām reālās lietas pret virtuālajām? Kurā brīdī mēs sāksim maksāt reālu naudu par sava virtuālā ES apģērbiem, frizūru, izskatu?

Te gan vietā arī būtu apskatīt nosacīti reālās lietas, kas īstenībā tāpat ir cilvēku radītas virtuālas lietas: Ziemassvētki, Lieldienas, Dievs, dzimšanas dienas, olimpiskās medaļas, apģērbu mode, TV un mūzikas zvaigznes, dažādi zīmoli, autortiesības, patenti, apdrošināšana, horoskopi, draugiem.lv statistika, uzvara pār kompi datorspēlē… mēs dzīvojam pasaulē, kur ir radītas lietas kurām nav īsti vērtības skatoties no Marksa viedokļa, bet tomēr iekšienē tās mums ir svarīgas… katram pa savam svarīgas un vērtīgas… lai tas būtu finansiāli, emocionāli vai dvēseliski… katra no tām spēj kaut kādā veidā “piemānīt” mūsu pirmatnējo vērtību sistēmu rīkoties vienā vai otrā veidā un ieraut mūs naudas penīšanas un tērēšanas karuselī un veiklākajiem no mūsu cilts arī kontrolēt atsevišķus šā karuseļa slēdžus. 

Bet kas ir cilvēces pamatvērtība? Kas ir “root couse” tam, ka mēs vispār kaut ko daram?

3 pamatlikumi robotiem

Pirms vairākām dienām kāda filozofiskā sarunā ar interesantu cilvēku pieminēju tādu Holivudas kino šedevru kā ” I, Robot” ar Vilu Smitu galvenajā lomā. Šodien nejauši sanāca šo filmu atkal noskatīties. Galvenā ideja ir tā, ka intelekta centralizācija uzliek jaunus izaicinājumus šīs centralizācijas kontrolei vai arī var notikt lietas, kuras nebija prātā veidojot sistēmu. Neskatoties uz to, ka visi roboti (pieņemsim, ka arī modernās intelektuālās pašizdzīvot spējīgās sistēmas pieturas pie tā) pēc baltkrieva Isāka Asimova (1920 – 1992)  ir aprīkoti ar 3 robotu pamatlikumiem:

  1. Robots nedrīks nodarīt pāri cilvēkai vai ar savu bezdarbību atļaut cilvēkam ciest
  2. Robotiem ir jāklausa cilvēka pavēlas izņemot tās, kas pārkāpj pirmo likumu
  3. Robotam ir jāaizstāv pašam sava eksistence tiktāl cik tas nepārkāpj pirmo un otro likumu.

Neskatoties uz to citi domātāji un pelēkās vielas kustinātāji secināja, ka ar šiem 3 likumiem īstenībā nav pietiekami. Šādi likumi joprojām pieļauj piemēram robotu izmantošanu, lai aplaupītu citu cilvēku mājas, vai pametot savu nodarbi (piemēram turot smagumu), lai glābtu vienu cilvēku, kas savukārt izraisītu nejaušu citu cilvēku nāvi. Tādēļ tika izdomāts, ka īstenībā likumi ir jāpapildina ar nullto likumu -#0 robots nedrīkst nodarīt pāri cilvēcei vai ar savu bezdarbību atļaut cilvēcei ciest. Protams papildinot arī pārējos 3 likumus ar atbilstošu tekstu, ka tie ir spēkā tiktāl ciktāl netiek pārkāpts nultais likums. Bet te gan rodas jaunas problēmas – kā lai robots precīzi nosaka – cietīs vai necietīs cilvēce?

Lai nu kā nepilnības ir arī šajos 4 likumos (ieskaitot nullto) un tika piedāvāts papildināt arī ar likumu #4 Robotam ir jāvairojas, kamēr tas nepārkāpj visus iepriekš minētos likumus…. bet kā jau jebkurai lietai arī šiem likumiem izrādās ir nepilnība – ņemsim par piemēru frankenšteinu – viņš ir robots vai cilvēks? Līdz ar to radās maza šaura pelēka interpretācijas josla – kas tad tieši ir cilvēks un vai robots pats maz zina, ka ir robots nevis ļoti advancēts robots, ko mēdz dēvēt ārī par humanoīdiem… jeb robotiem, kas ir mākslīgie cilvēki… vai veidoti pēc maksimālās līdzības cilvēkiem. Tādēļ tika piedāvāts arī ieviest likumu #5 Robotam ir jāzina, ka tas ir robots…. lai advancēts robots pēkšņi nesāktu domāt, ka tas īstenībā ir cilvēks un uz viņu likumi neatiecas. Tagad padomā vēlreiz – Frankenšteins ir robots vai cilvēks kuram ir pārāk daudz palīgmehānismu, kas nepieciešami viņa dzīvošanai?

Kā jau varat nojaust, tad visi šie likumi visticamākais arī atļauj dažādas citas interpretācijas un šaubu scenārijus…

kādiem vēl pamata likumiem būtu jābūt, lai robots kādu dienu roboti nesaceltos un  mūs visus nepieslēgtu Matriksam vai tieši pretēji vienlaicīgi neatslēgtu no kādas simulētās realitātes, kur esam šobrīd pievienojušies?

10 lietas

Dzīve ir īsa un vienlaicīgi gara. Īsa ir tad, kad nav ko darīt un laiks “jānosit” nodarbojoties ar dažādām izklaidēm, kas īsti nekādu labumu nedod. Arī bezmērķīgas izklaides ātri vien apnīk un agri vai vēlu gribas lielākas “rotaļļietas” , slaidākas “draudzenes” un daudz vairāk naudas. Bet ja tā padomā, tad cilvēkam īstenībā maz vajag. Te sēžu un prātoju, kas būtu tās 20 lietas, ko es gribētu dzīvē ieraudzīt, pamēģināt, izjust, sadzirdēt… Protams, ir lietas, kas saistītas ar ģimeni, bet tās es te neminēšu, jo tas ir pārāk personīgi… Bet šis tas ko es jūtos komfortabli pastāstīt:

  1.  Gribētu aizbraukt un kādas pāris nedēļas padzīvot Tibetā. Paskatīties kā tur tie mūki dzīvo, saprast kapēc viņi ir izvēlējušies tādu dzīvesveidu un kas ir tas kādēļ viņi atteikušies no mateirālajiem labumiem “civilizētajā” pasaulē?
  2. Paēst kopīgas pusdienas ar Stīvu Džobs. Man šķiet tas cilvēks ir viens biznesa intuīcijas apveltīts talants. Gribētos vienkārši parunāties ar viņu nepiespiestā gaisotnē par pasauli, cilvēces nākotni, viņa vērtībām un tehnoloģisko redzējumu.
  3. Uzrakstīt grāmatu. Par to ko zinu un ko vēlos uzzināt. Lai manas domas, zināšanas un idejas paliek “taustāmā” veidā nākamajām paaudzēm.
  4. Izbraukt ar F1 bolīdu. Jaunākais Ferrari F1 būtu patiesa īstermiņa svētlaime. 🙂
  5. Pie Austrālijas krastiem ienirt ūdenī un vērot koraļļu rifus un dzīvās būtnes.
  6. Uzbūvēt slepenu māju zem zemes ar visādiem tehnoloģiskiem pričindāliem (mūziku, video, gaismām utt) un ēdamistabu ezerā zem ūdens…
  7. Ar  labākajiem draugiem  un Harley Davidson močiem vasarā šķērsot Ameriku pa mazajiem lauku ceļiem un nelielajiem ciematiem.
  8. Iemācīties labi un precīzi šaut ar pistoli ( 🙂 neuztraucieties, nevienu netaisos nokillot).
  9. Iestāties un iegūt  grādu MIT  informāciju tehnoloģiju jomā. Būt spējīgam radīt jaunas sistēmas un mehānismus… kaut vai izgudrot velosipēdu no jauna… tikai savādāku… principā savādāku…
  10. Uzcelt Latvijā Universitāšu kompleksu, kur visi gribētu studēt un kur Universitāte pati sevi spētu pilnībā nofinansēt no izstrādātajiem patentiem… Vieta, kur jebkurš jaunietis sapņotu studēt un pēc studijām būtu patiešām konkurētspējīgs uzņēmējs, zinātnieks vai eksperts savā jomā ar jau pieredzi pašām jaunākajām tehnoloģijām.

Ieraksti komentāros vai savā blogā – Ko tu gribētu savā dzīvē vēl pasākt?

Ziemīgās pārdomas

Kad biju mazāks, tad man ziema ļoti nepatika… sniegs, auksti, pretīgi… bet tagad man sāk iepatikties. Īpaši pastaigas mežā… ļoti nomierinoši. Tāda sajūta, ka laiks apstājies… sniegs pieklusina arī mežā trokšņus un viss ir tāds tīrs un “nevainīgs”. 🙂 Romantika. LAi kur tu arī ietu, tad tu esi kā pirmatklājējs un aiz tevis ir tikai tavas pēdas… priekšā viss līdzens un neskarts.

Pilšetas burzma ir cits stāsts… automašīnu sastrēgumi, sniega smilšu un sāks maisījums, kas pielīp apaviem, ietvēm, mašīnām un visam pārējam… vēss un mitrs gaiss kas mijas ar automašīnu izplūdes gāzēm un smaržu no blaus esošās kefejnīcas… nav forši… Cilvēki, kas nodūruši galvas, satinušies “dur” taisni, pat neievērojot sarkanās gaismas luksaforos nemaz nerunājot par pretīmnākošajām tik pat vienaldzīgajām sejām… cik bieži mēs tā paejam garām dažu centrimetru attālumā no sen neredzētiem skolas biedriem, radiem un draugiem? Vai nevajadzētu būt nedaudz uzmanīgākiem ejot pa ziemu un atstājot pēdas aiz sevis? Tavas pēdas kādam izbojā prieku, jo viss vairs nav līdzens…

Kapēc tu esi tu?

Šodien pa SWH dzirdēju ziņu, ka kāds zinātnieks transplantējis galvu no viena pērtiķa citam. No vienas puses skatoties – ķirurģisks sasniegums, no otras puses – jāsāk uzdot jautājumu – kas cilvēku padara par cilvēku? Kas konkrētu cilvēku padara par konkrēto cilvēku?

Iedomājoties savu galvu “uzliktu”  citam ķermenim… ja saglabājas tavs es, tavas zināšanas, pieredze un emocijas… mīlestība un naids… jo tas taču viss glabājas smadzenēs (teorētiski)… vai šāda veiksmīga transplantācija varētu novest pie nākotnes plastiskās ķirurģijas, kad turīgie cilvēki samaksājot ievērojamu naudu varēs iegādāties sev jaunu un spēcīgu augumu, saglabājot savu prātu, pieredzi un iespējams arī identitāti. Kas varētu būt nākamais? Zinātnieki jau tagad ir iemācījušies daļēji nolasīt smadzenes… bet kad iemācīsies nolasīt pilnībā smadzenes un ierakstīt ” imidžu” citā galvā? vai tad jaunā galva kļūs par tavu īsto identitāti…. vai nav tā, ka tavas zināšanas un tavas domas, sapņi, mīlestība un pārējais ar to saistītais “nemateriālais”, kas ir katrā cilvēkā, arī ir tā identitāte…. dvēsele?

Vai patiešām kādreiz nebūs tā, ka cilvēka dvēseli (kas izpaužas kā 100% smadzeņu informatīvais saturs) tiktu pārstādīta kādam citam? Tad seja (izskats) vai pirkstu nospiedumi vai acu zīlītes skanētais attēls vairs nebūs tavas identitātes patiesais pierādījums…

KAs notiks, ja cilvēki iemācīsies arī pirms pārstādīšanas, vai pārstādīšanas procesā arī “modificēt” saturu, piemēram apvienojot tavu smadzeņu saturu ar, piemēram, Einšteina, smadzeņu saturu? Tad radītu tevi pašu, bet ar papildus informāciju! Vai iedomājies  ka līdzīgi kā Matrixā tev vienkārši varēs ieinstalēt papildus informāciju, zināšanas, pieredzi un varbūt pat analītiskās spējas? Iedomājies, ka pirms gulēt iešanas tu vari pasūtīt kāda satura sapnīti vēlies šonakt redzēt? Varbūt kaut ko izglītojošu, erotisku vai asa sižeta? Varbūt tev nevajadzēs vairs mūzikas atskaņotāju, jo dziesma pati skanēs tavā galvā līdzīgi kā tās lipīgās dziesmiņas, kas pielīt un jau šobrīd ” skan galvā” visu dienu! 🙂 Iedomājies ka noziedzniekus atliks noķert, ieinstalēt viņiem “antivīrusu” un izdzēst tās domas, kas noved pie noziegumiem… nevajadzētu vairs cietumus… pietiktu pārprogrammēt un palaist vaļā! 🙂

njaa… gribētu es iemācīties nolasīt, modificēt un atkal ierakstīt dvēseli… vai smadzeņu saturu… vai identitāti… vai kā lai to visu nosauc? Bet vai tad mēs būsim cilvēki? Vai varbūt tādi supermodificēti roboti cilvēku ķermenī? Bet ja nu kāda valdība izmanto šo iespēju un ” ieprogrammē” sev vajadzīgās lietas? vai tad mēs vispār būsim brīvi savās domās, sajūtās, rīcībā?

Vērtības un laime

Value QuotesŠķiet rudens drēgnums ir tā lieta, kas katru gadu ap šo laiku liek man aizdomāties par laimi, vērtībām to patiesumu un absolūto laimes uztveri. Daudzi cilvēki apkārt uzskata, ka laime ir naudā… bet nauda taču ir cilvēku izgudrojums un mākslīga vērtība (vispār jau 100LS ir tikai krāsains papīra gabaliņš… tas gadījumam, ja nepamanījāt). Cilvēki tiecas pēc šiem materiālajiem labumiem, kas īstenībā ir “mākslīgi” izveidoti un tiek uzturēti. Nauda ir viena no tām cilvēces lietām, kas ir izveidota un šodien mēs visi (vai ļoti daudzi) pieķeram sevi kalpojam šai mākslīgajai vērtībai. Tik pat labi, par naudu varētu uzskatīt draugu skaitu draugiem.lv, vai mojo izmēru … kā tas bija normāli, kad mēs bijām vēl mērkaķi…. mērkaķis ar lielāko Mojo dabūja visas dāmas… un skaitījās krutākais pērtiķis… parasti arī spēcīgākais… skaistākais (mērkaķmeiteņu izpratnē) un pats pats. Cilvēce (vai gudrie mērkaķi, kas nebija tik fiziski spēcīgi) izdomāja citas virtuālās vērtības, lai pamainītu “spēles noteikumus” cīņā par mātītētēm. Izdomāja naudu, slavu, titulus un citas virtuālas lietas. Šodien mēs visi skrienam un cīnāmies par medaļām, naudu, slavu, mantām utt… un baidāmies, ka kādu dienu mēs vairs nebūsim tik smuki, gudri, bagāti (finansiāli) un mūsu lielos naudas krājumus viena valdība ņems un tik pat viegli kā radījusi – devalvēs.

Vai cilvēcei nevajadzētu tādas vērtības, kas nav devalvējamas pēc situācijas un vajadzības? Varbūt par absolūto vērtību varētu uzskatīt  cilvēku skaitu kas tevi apskauž vai tava bloga apmeklējuma statistiku… un tad visi atkal cīnīsies, lai uzlabotu tieši to lietu, kas skaitās absolūtā vērtība… aizmirstot, ka visas viņas ir virtuālas… neizmērāmas… maināmas un arī tādējādi “devalvējamas” pēc savas būtības. Mēs esam aizmirsuši par tādām garīgām vērtībām, ka draudzība, laipna kaimiņu būšana, darba un izklaižu kolektīvi… tas viss pēdējos 20 neatkarības gados ir izzudis… jo sabiedrība ir iestājusies kapitālismā un pati sev uzlikusi naudu kā absolūto vērtību.

Tagad, kad ir krīze un naudas visiem nepietiek… kad mēs vairs nevaram cerēt uz 50% atalgojuma pieaugumu katru gadu nākamos 5 gadus… un saprotam, ka nevarēsim nopirkt to māju Mārupē vai aizbraukt uz to tālo zemi… bet vai tas mums vispār ir bijis kādreiz vajadzīgs… vai tas vispār ir svarīgi… apstājieties un paskatieties sev apkārt – tik daudz mīļu un jauku cilvēku ieraudzīsiet ģimeni, draugus. Tā ir vērtība. Neizmērāma. Nedevalvējama. Nekonvertējama.

Atsakies no pusdienām un izglāb valsts budžetu.

Valdības atbalstītais budžeta grozījumu projekts paredz, ka valsts konsolidētā budžeta (pamatbudžeta un speciālā) izdevumi veidos 5,054 miljardus latu, savukārt ieņēmumi – 3,98 miljardus latu. Tas nozīmē, ka valsts budžeta deficīts pārsniegs vienu miljardu latu, kas ir 8,2% no IK. Vēl 1% liels deficīts veidosies pašvaldību budžetos, tādējādi arī kopējais valsts un pašvaldību budžetu deficīts sasniegs 9,2% no IK.

Principā tas nozīmē ka šā gada laikā valdība manā vārdā aizņemsies un iztērēs 500 Latus uz katru iedzīvotāju… Manuprāt tas ir patiešam liels piķis… ja pareķina dziļāk tad sanāk 42Ls mēnesī jeb 1,5 Ls dienā, katru dienu no kadtra iedzivotāja… koroče valdībai pietrūkst tieši tik cik visa Latvija apmēram caurmērā visu gadu tērē pusdienām.

Tu vari atteikties no pusdienām veselu gadu, lai palīdzetu glābt valsts budžetu?

LAiks un rēķiNs

 

Kamielis vai pingvīni?
Kamielis vai pingvīni?

Šķiet neizprotamākā no visām parādībām ir laiks. Zinātnieki strīdas, ka laiks ir relatīvs un ka mēs to varam kontrolēt… vadīt… pārcelt… ceļot laikā…

vai varam? Ja varam, tad tālāk tev nebūs interesanti… jo tad laiku droši vien varēs nopirkt ieejot intenetveikalā un samaksājot ar kredītkarti…

Bet laiks iet. Pat šobrīd rakstot šo ierakstu iet laiks un tuvojas tā stunda X, kad katram indivīdam TAS izbeigsies. IEspējams, ka es iztērēju šobrīd jau 99,999 % no sava laika, bet iespējams, ka tikai 0,0000000001% … bet to neviens nezina.

Ir lietas, kas mums liek justies kofortabli un vienā brīdī tās pašas lietas pēkšņi mūs apdraud. Šeit es runāju par naudu. Mēs gandrīz visi LAtvijas iedzīvotāji pēdējos gadus dzīvojām nosacītā leiputrijā, jo vienmēr varēja aizņemties naudu no kādas no kredītiestādēm… dārgāk, vai lētāk… bet varēja dabūt. Cilvēki pat neaizdomājās par atdošanu, jo bija neiedomājams optimisms – rīt es pelnīšu vairāk un tie 100LS būs tāds nieks… pat ar visiem procentiem, tas būs nieks.

PAiet laiks… mazāks vai lielāks… un tas, kas mums ir licis justies komfortabli pēkšņi kļūst par raizēm. Kādu dienu kamielis saprot, ka smiltis ir parāk daudz un tās sāk apdraudēt to brīvību, ko tik ļoti viņš centās sev iegūt aizņemoties naudu. 

Nepadomājiet slikti… es nebankrotēju! 🙂 Tikai mūsu valsts attīstība ir kā laiks… tas ir tikai viens.. šodiena ir tikai šodien un šodien pieļautās kļūdas agri vai vēlu “piestādīs rēķinu” … iespējams, ka ne mums un iespējams, ka pat mūsu bērni izspruks cauri sveikā… bēt kādu dienu rēķinu piestādīs un ar to būs jārēķinās… tas uzliek papildus atbildību par rīcību šodien. 

Un tagad iedomājieties kamieļa vietā 2,2 miljonus pingvīnu…