Aplikācija, Grāmata un citi zvēri

Sveiks, sen neredzētais bloga lasītāj! Zinu, esmu nedaudz grēkojis ar jauna satura pievienošanu šeit. Varētu jau sākt taisnoties, ka daudz darba, pienākumi, ģimene, bet vai tas maz ir taustiņu pieskārienu vērts?

Snīk pīks no jaunās aplikācijas versijas dizaina.
Snīk pīks no jaunās aplikācijas versijas dizaina.

Labi. Pastāstīšu kas tad jauks notiek manā dzīvē. Notiek daudz un dažādas lietas. Varbūt atceries, ka pirms kādiem 2 gadiem, es ar nelielu budžetu izveidoju mobilo aplikāciju? Neatceries? Nu nebēdā, Latvijā aplikācija galīgi nebija populāra, toties pasaulē cilvēkiem aplikācija visnotaļ iepatikās. Biju sev apsolījis, ka izveidošu otro versiju, kad būs vairāk kā 100 000 lejupielādes. Tas brīdis ir pienācis tādēļ pēdējo pāris mēnešu laikā aktīvi strādāju pie jaunas versijas izlaišanas. Jaunā, uzlabotā versija, kas pilnībā izveidota no pašiem pamatiem pa jaunam būs patiešām glītāka un funkcionālāka. Aplikācija ir pabeigta un šobrīd notiek pēdējie gatavošanās darbi tās publicēšanai kā atjaunojumam.

Aplikācijas popularitāte ir nedaudz neizskaidrojams fenomens pat man pašam. Reklāmas nebija pilnīgi nekādas, rakstus nekur ārzemēs neliku… vienkārši nopublicēju un “aizmirsu”. Tā viņa pati par sevi dzīvoja ar visām savām nepilnībām un pamazām iekaroja lietotāju sirdis. Ja tā padomā… ar to cilvēku daudzumu varētu pilnas pievākt vismaz 10 Arēnas Rīga… tas ir briesmīgi daudz!

Labi. Redzēsim kā ies tālāk. Kad nopublicēšu, tad apsolos padalīties arī ar informāciju kā gāja ar otro versiju… tur bija daudz sarežģītāk un dārgāk, bet ko nu par skumjo šoreiz.

Otrs lielais projekts pie kura darbojos ir pašam savas grāmatas sarakstīšana un izdošana. Grāmatai oficiāli nosaukums vēl nav tapis, lai gan saturiski tā ir ļoti tuvu finiša līnijai. Grāmata ir par jaunu jauku meiteni, kas sapņu vadīta nolemj kļūt par pārdevēju kādā starptautiskā uzņēmumā. Kā viņai klājas, kādi piedzīvojumi un pārdzīvojumi stājas viņas ceļā ir tas par ko arī būs šis grāmatas stāsts. Grāmata būs interesanta gan tiem, kas vēlas netipisku stāstu izlasīt, gan tiem, kas vēlas [atkal] pārdzīvot pārdevēja pirmos soļus, uzvaras, nedrošības un vilšanās.  Ja Tev rodas kāda lieliska ideja grāmatas nosaukumam, tad noteikti raksti komentāros!

Grāmata noteikti nav naudas pelnīšanas projekts, bet gan, līdzīgi kā aplikācija, kaut kas, kas liek pašam smaidīt un dalīties ar to labo, ko esmu pieredzējis. Gribas nodot tālāk sabiedrībai tās vērtības un zināšanas tādā saldskābā mērcītē tā, lai būtu interesanti acīm un bauda prātam.

Plānojam, ka grāmata būs pabeigta un nopublicēta jau līdz gada beigām. Ja paveiksies, tad vēl agrāk. Noteikti tiks izskatīti visi izplatīšanas modeļi ieskaitot digitālos, drukātos un varbūt pat bezmaksas variants (ja nu akurāt neviens nebūs gatavs maksāt pr to naudiņu). Dzīvosim redzēsim un Tev noteikti pastāstīšu par iespējām šo grāmatu izlasīt.

Tad vēl savā trakumā, rudenī iestājos Latvijas Universitātē studēt maģistratūrā. Studijas notiek angliski, puse no kursa ir ārzemju studenti no ļoti dažādām valstī un pasniedzēji visnotaļ ievērojami Latvijā. Vienu priekšmetu vadīja pats Ivars Godmanis. Pirmais gads pagājis un ar patiešām pāris “astēm”, investējot nedaudz naudas un pavisam nedaudz laika esmu veiksmīgi ticis pusē. Studēju starptautisko biznesu, eksporta menedžmentu.   Priekšā grūts darbs – izdomāt maģistra darba tēmu par kaut ko kas saistīts ar ko starptautisku un eksportu un menedžmentu. Ja Tev ir idejas, tad noteikti iesvied komentāros teat zemāk. Starp citu – bakalaura darbs par spēļošanu, kas publicēts tepat blogā ir visnotaļ populārs un man bieži ir nākuši cilvēki klāt pasākumos un teikuši labus vārdus par to. Saņemiet pasniedzēji! Tēma izrādās ļoti noderīga. Ceru, ka pietiks iedvesmas visu šo novest arī līdz diplomam, kuru starp citu neviens man neprasa. Arī bakalaura diplomu, kopš iegūšanas nevienu reizi neviens nav prasījis.

Tas nu tā īsumā, kas notiek manā pasaulē. Ir daudz ko darīt un aizvien mazāk laika paliek ierakstīt šeit blogā, taču ļoti centīšos laiku pa laikam padalīties ar jaunumiem. Uz saredzēšanos!

 

Universitātes kvalitāte

Iespējams šad un tad privātās sarunās ar mani vai manā twitter kontā esat manījuši manu visnotaļ skaidro attiesksmi pret izglītības kvalitāti LU. Es studēju Ekonomikas un Vadības fakultātē, Starptautiskais Bizness. Es to daru jau labu laiku… ar pārtraukumiem, bet atgriežos, lai vēl par kādu sezonu pietuvotos mistiskajam virtuālajam labumam, kuru dēvē par bakalaura grādu.  Nu jau šķiet esmu patiešām tuvu – rokas stiepiena attālumā. Palikuši vien pāris eksāmeni un paša bakalaura darba uzrakstīšana. Riskējot izsaukt uz sevi pasniedzēju dusmas, es tomēr uzdrošināšos pastāstīt, kas tieši man nepatīk LU.

Pasniedzēju izpratne par to, kas ir zināšanas

Es ilgi nevarēju saprast – kādēļ ir priekšmeti, kuros es jūtos lieliski. Es ceļos sestdienās agri no rīta, lai jau 8:30 sēdētu skolas solā un ar bērnišķīgi ziņkārīgām acīm lūkotos, ko šodien interesantu pastāstīs pasniedzēja Māra Grīnfelde Filozofijas lekcijā un kāda interesanta diskusiju tēma būs šī paša priekšmeta seminārā. Jaunieši (nu daži nemaz nav vairs tik jauni bet nu pietiekami zinātkāri) aktīvi diskutē, piedalās, raksta darbus un var novērot patiesu ieinteresētību saturā un tēmā. Lai arī eksāmens ir vairāk vai mazāk ap terminiem un to izpratni un ne visi to līdz galam ir sapratuši, tomēr ir šī sajūta, ka laiks ir iztērēts investēts lietderīgi. Lai gan vēlāk ir cits priekšmets (kuru gan nesaukšu vārdā, lai neapvainotu), kur ļoti pieredzējis pasniedzējs ar patiešām apbrīnojamām teorētiskām zināšanām stāsta par uzņēmējdarbībai svarīgām lietām… no teorijas viedokļa. Ir grafiki, tabulas, termini un visādas šķietami līdzīgas lietas. Esmu strādājis starptautiskā vidē un lielāko daļu no tur stāstītā esmu redzējis darbojamies dzīvē, bet tas kā tas tiek pasniegts ir tas pats kā 2+2=4, bet tikai ķīniešu valodā ar kirilicas burtiem.

Vienā lekcijā es nevarēju izturēt visai manāmo pasniedzēja iedomību par savām perfektajām teorētiskajām zināšanām, ka pēc uzaicinājuma devos priekšā pie tāfeles, lai praktiski izskaidrotu savu skatījumu par to, kā Latvija varētu piesaistīt sev lielus auto ražotājus un kāda motivācija būtu vajadzīga un kādi saistītie ieguvumi būs mūsu ekonomikai. Nepretendēju uz perfektu risinājumu, bet vismaz kaut kas praktisks, kas lika visiem aizdomāties kāda ir saistību ķēdīte starp nodokļu atlaidēm ražotājam un ienākumiem valsts budžetā. Pasniedzējs runāja 3 stundas, bet es 10 minūtēs izstāstīju tā, ka lielai daļai studentu auditorijā patiešām aizgāja, ko te pāris stundas pasniedzējs centās pateikt. Es nekādā ziņā negribu teikt, ka pasniedzējs ir nekopetents – tieši otrādi, pasniedzējs ir patiešām ļoti kompetents, tikai, manuprāt, nespēj savas zināšanas un pieredzi iepakot jauniešiem saprotamās paciņās un devās pievienojot saprotamus piemērus iz dzīves. Lieki piebilst, ka pasniedzējam mana iniciatīva ļoti nepatika. Priecājos, ka ar viņa labvēlību un augstsirdību ieguvu sekmīgu gala vērtējumu… bet šķiet zemāko no visas grupas.

Tā es pie sevis padomāju par pēdējiem 10 priekšmetiem, kuros esmu bijis LU šajā akadēmiskajā gadā un es saskatu vienu sakarību: apmēram puse priekšmetu pasniedz jauni pasniedzēji, doktorantūras studenti vai parasti studenti/maģistri. Bet otru pusi pasniedz profesori ar 30 un vairāk gadu akadēmisko pieredzi. Un tie priekšmeti, kur studenti diskutē, iesaistās, raksta darbus, un vispār kaut ko saprot no materiāla ir tieši tie, kur pasniedz gados jaunie un nepieredzējušie pasniedzēji. Šie pasniedzēji distancējas nosarežģītiem terminiem un milzīgām tabulām un kategorizācijām un teorētiķu viedokļiem, tā vietā piedāvājot viegli saprotamu vielu, daudz vizuāla materiāla (video, fotogrāfijas, piemērus no dzīves, situāciju uzdevumus utt) un arī daudz saturīgāku un interesantāku pasniegšanas veidu.

Samaksa un kvalitāte

Ja mēs atgriežamies pie pašiem pamatiem, kādēļ mēs, studenti, maksājam 1300Ls/gadā, sestdienas rītā ceļamies agri, lai jau 8:30 būtu lekcijās un sēdētu tur 10 stundas līdz pat 18:00 vakarā ir 2 vēlmes: 1. Iegūt papīrīti ar nosaukumu “Bakalaurs” un šīs lekcijas un pasniedzēji ir tikai šķērslis mūsu ceļā uz papīrīti, ko ierāmēt pie sienas un iezīmēt savā CV. 2. Iemācīties kā dibināt savu uzņēmumu un veiksmīgi konkurēt starptautiskā vidē.

Neticēsiet, bet lielākā daļa LU sēž dēļ tā 1. iemesla. Šķiet akadēmiskais personāls to zina un izbauda procesu, ka bez viņu labvēlības jums līdz papīrītīm netikt. Viņi izbauda šo nosacīto pārākumu pār studentiem, jo zina, ka tev nav citas izejas. Ziniet ko LU – varbūt lētāk būtu tiem 1. iemesla studentiem vienkārši atvērt kioskiņu pie LU ieejas, kur samaksājot tos pašus 4 x 1300 Ls to papīru jūs uzreiz nodrukājat un izdodat? 5 minūtes un tu esi bakalaurs. Ietaupīsies laiks abām pusēm. Uzdrošinos apgalvot, ka liela daļa no studentiem neko sakarīgu tajos 4 gados tāpat neiemācās.

Kas atiecas uz tiem 2. tipa studentiem, tad ziniet – viņi tomēr skatās par ko maksā naudu un šajā situācijā darbojas piedāvājuma un pieprasījuma princips. Iespējams LU vadībai vajadzētu pašiem nedaudz pārlasīt makroekonomikas grāmatas. Ja man šodien pienāks krustdēls un prasīs – kur lai iet studēt tā, lai ne tikai papīru iegūtu, bet arī zināšanas? Es neieteiktu izniekot savu laiku un naudu šajā vietā. Padomājiet kārtīgi – vai patiešām atvērtas konkurences apstākļos LU piedāvātais saturs un izglītības forma būtu konkurētspējīga salīdzinot ar citiem mūsdienās pieejamiem investīciju veidiem?

Varbūt patiešām gudrajiem profesoriem vajadzētu nodarboties ar pētniecību, doktorantiem un konsultēšanu lielajiem komersantiem vai pat valsts valdībai, bet studentu izglītošanu atstāt enerģiskākiem, uz praktiskām lietām orientētiem maģistratūras un doktorantūras studentiem, kas prot lietot projektoru, prot izveidot interaktīvu materiāla pasniegšanas prezentāciju un ir ar auditoriju uz vienas frekvences? Manuprāt, spējai uzstāties, atrast kontaktu ar auditoriju, prast izskaidrot saturu ir jābūt primārajām īpašībām ņemot darbā pasniedzēju.

Un vēl – ja kāda lekcija nenotiek, tad tā nav “atlaide” studentiem, kuri var ātrāk skriet mājās lai sestdienas vakarā iedzertu alu… bet gan nesniegts serviss, par kuru ir samaksāta barga nauda. Es te parēķināju un man sanāca, ka visi studenti par vienu lekciju (70 min) samaksā aptuveni 160 Ls. Uzņēmējdarbībā šādu cenu var prasīt tikai par patiešām izciliem speciālistiem un tikai tad, ja pakalpojuma vērtība ir sniegta visaugstākajā kvalitātē. Līdz šim neesmu redzējis, ka valde būtu priecīga ātrāk tikt vaļā no konsultantiem, apmaksāt rēķinu par… ekhm… savu pašu laiku.

Nacionālā eBibliotēka!

Šodien man ienāca prātā ideja, kā mēs varētu attīstīt Nacionālās bibliotēkas jautājumu. Internetā klīda baumas par to, ka Bibliotēka varētu maksāt ap 300 …500 Miljoniem latu. Padārgi! Iespējama, ka ir ieplānotas super tehnoloģijas grāmatu glabāšanai un vēl visādas lietas. Šodien ne par to, kāda izskatīsies vai varētu izskatīties no iekšpuses vai ārpuses tā ēka, kas taps tūliņ aiz akmens tilta. Vajadzētu padiskutēt par to, vai nevajadzētu veidotLasīt tālāk »